Īsts komandas biedrs
No Tee-Ball pirmsākumiem līdz pat ceļojošā softbola sacensībām, pirmkursniece un Franklinas pilsētas iedzīvotāja Keilija Greisone vienmēr ir spēlējusi ar vienu mērķi — būt labākajai sevis versijai gan laukumā, gan ārpus tā.
"Es simtprocentīgi vēlos būt labākais spēlētājs, kāds varu būt, bet, ja es nevaru būt tāds spēlētājs, kāds varu būt, es simtprocentīgi labāk būtu labākais komandas biedrs un mudinātu citus uz priekšu," sacīja Greisons.
Keilija savu komandas orientēto domāšanu piedēvē tēvam, kurš trenēja viņas ceļojošo softbola komandu Indiana Gators. Tieši kopā ar pieciem citiem ceļojošajiem komandas biedriem Greisone apņēmās studēt Franklina koledžā.
“Neilgi pēc tam, kad es apņēmos, visas pārējās meitenes arī sāka apņēmīgi piedalīties; tas bija kā vilciens,” sacīja Greisone. “Tas bija tik jautri. Apziņa, ka, iestājoties koledžā un pievienojoties grupai, ir daudz jaukāka.”
Tagad, būdama pirmkursniece Franklina koledžas sieviešu softbola komandā, Keilija ienes laukumā savu komandas prioritātes mentalitāti, uzsākot savu sapni spēlēt koledžas softbolu.
"Tu ne tikai dari sevi laimīgu, bet arī dari savu mazo "es" lepnu," viņa teica.
Lai gan Greisone universitātes pilsētiņā ir tikai dažas nedēļas, viņa saka, ka viņai ir paticis iepazīties ar saviem komandas biedriem un patīk komandas dinamika. "Šeit visi ir ļoti saistīti. Tas ir tā, it kā, ja mums ir jātiekas kopā, visi iet," viņa teica.
Sastopoties ar grūtām spēlēm vai gariem treniņiem, Greisone pievēršas rutīnai, kas ļauj viņai saglabāt mieru. Viņa atklāti runāja par pagātnes grūtībām un to, kā iemācījās tikt galā ar spiedienu.
“Visi jau ir izsituši bumbu, visi ir gāzuši bumbu,” viņa teica. “Tad kāpēc lai es sevi noniecinātu, ja es par to nenoniecinātu savu komandas biedru?”
Arī viņas ticībai ir bijusi liela nozīme. Vidusskolā spēļu laikā viņa kabatā nēsāja nelielu Jēzus figūriņu — simbolu viņas uzticībai kaut kam lielākam par sevi.
“Es ļoti paļāvos uz Dievu, domāju, ka tāpēc man pēdējā skolas gadā veicās daudz labāk,” viņa teica. “Tas nav manās rokās, tas ir Dieva rokās.”
Savu lēmumu pievienoties Franklinam viņa skaidro ar treneri Britniju Hārviju, norādot, ka viņas satuvinājās personīgā līmenī, pateicoties Hārvija trenēšanas stilam. Šī saikne apvienojumā ar mazās skolas atmosfēru nospēlēja lielu lomu Keilijas izvēlē.
Keilija savu mīlestību pret sportu piedēvē ģimenei. Viņas vecāki abi bija sportisti. Viņas jaunākais brālis Dž. Dž. spēlē beisbolu vidusskolā. Raugoties nākotnē, gan laukumā, gan ārpus tā,
Keilija plāno studēt sākumskolas pedagoģiju un cer izaugt gan par labāko skolotāju, gan komandas biedreni, kāda vien var būt.
Autore Hloja Vaita