Atrast ceļu uz mājām

Abi Emmas Sapenfīldas vecāki ir Franklina skolas absolventi, tāpēc būt par Grizzly cīņu viņai bija gandrīz asinīs. Jau no mazotnes Emma apmeklēja basketbola spēles un kopā ar ģimeni staigāja pa Dame Mall.  

Tomēr Emma negaidīja, ka ies pa šo ceļu. Interesējoties par piedāvāto akadēmisko programmu, Emma iestājās Batlera universitātē. Dažu nedēļu laikā viņa saprata, ka lielās skolas atmosfēra nav domāta viņai. 

“Salīdzinot ar šejieni, jūtama kopības sajūta,” sacīja Sappenfīlds. 

Batlerā Emma jutās atrauta no universitātes dzīves un nezināja, kur iederēties. Lielais universitātes pilsētiņas izmērs lika viņai justies izolētai.  

“Tas vienkārši nebija man piemērots; tas noteikti bija ļoti grūts laiks, jo mani vecāki bija tādi: “Kas pie velna notiek?”... Man tur vienkārši nemaz nepatika,” sacīja Sappenfīlds. 

Kad Sappenfield pārgāja uz Franklinu, viss mainījās. 

Franklinas universitātē Emma pievienojās sieviešu tenisa komandai pēc vidusskolas draudzenes ieteikuma, kura spēlēja šo sporta veidu universitātes pilsētiņā. Sapenfīlda ātri pieņēma šo sporta veidu kā jaunu izpausmi, kas līdzsvaroja viņas sabiedrisko dzīvi un sacensību garu. Komanda ātri vien kļuva par saiknes un pārliecības avotu Emmai. 

“Tas ir bijis tik lieliski,” sacīja Sappenfields, kurš studē grāmatvedību. “Esmu tik priecīgs, ka nolēmu to darīt, jo esmu satikusi tik daudz foršu cilvēku, un tas vienkārši notur tevi pie šīs rutīnas.” 

Bet Emmas izaugsme ar to neapstājās. 

Draugu iedrošināta, viņa pievienojās Zeta Tau Alpha (ZTA) nodaļai universitātes pilsētiņā. Sappenfield paskaidroja, ka paredzētā spiediena vai stresa vietā viņa saņēma ilgstošas ​​draudzības, vadošus amatus un spēcīgu atbalsta sistēmu. 

Par pārsteigumu viņa kļuva arī par uzņemšanas vēstnieci — amatu, kurā, viņasprāt, viņa būtu pārāk kautrīga, lai izceltos. Šis darbs ne tikai ļauj Emmai sarunāties ar topošajiem Grizzlies spēlētājiem, bet arī ir ļāvis viņai nodibināt vērtīgus kontaktus ar studentiem, kuri līdzīgi nav pārliecināti par savu nākotni augstākajā izglītībā. 

“Es nolēmu kļūt par vēstnieci, ko es burtiski nekad nebūtu domājusi, jo ir jābūt atvērtākai un vairāk jāizkāpj no savas čaulas,” sacīja Emma. “Es vienmēr biju kautrīgāka.” 

Tagad viņa ir viena no Franklina koledžas viesmīlīgajām sejām, vadot citus studentus pa universitātes pilsētiņu, kurā viņa uzauga. Atlikušajos divos gados Emma vēlas kļūt par labāko draudzeni, komandas biedreni un māsu, kāda vien var būt.  

“Es tikai vēlos turpināt augt un katru dienu kļūt par labāko sevis versiju, un cilvēki šeit to padara tik vieglu,” sacīja Sappenfīlds. 

Autore Hloja Vaita