Vairākas desmitgades pirms viņas darbs ietekmēja Pentagona līmeņa lēmumu pieņemšanu, Sāra Džeina (Beilija) Hēla (72. g.) bija Franklina koledžas studente, nesen precējusies, katru dienu brauca uz darbu un gatavojās karjerai izglītībā.

“Tolaik, ko gan citu sieviete, kas studēja matemātiku, varēja darīt, ja ne mācīt?” viņa teica, daloties sajūtā, kas vairāk atspoguļoja laikmetu nekā personīgas šaubas.

Pēc absolvēšanas Hēla, sekojot tradicionālajam ceļam, ieguva bakalaura grādu un atgriezās savā dzimtajā pilsētā Šelbivilā, Indiānas štatā, lai mācītu matemātiku vidusskolā. Viņai patika atkal sazināties ar saviem bijušajiem skolotājiem un palīdzēt skolēniem, taču laika gaitā viņa juta, ka šī loma viņu ierobežo.

“Man patika mācīt, bet ne darbs kafejnīcā un bibliotēkas uzraudzība, kā arī tas, ka nekad nevarēju pamest ēku,” sacīja Hēls. “Bija vairāki faktori, kas lika man saprast, ka nevēlos mācīt visu atlikušo mūžu.”

Gandrīz divus gadus pēc skolotājas karjeras sākuma Hēla sagaidīja savas pirmās meitas piedzimšanu un pārgāja uz pilnu slodzi strādāt mājās. Gadu vēlāk piedzima viņas otrā meita, un drīz pēc tam trešā. Audzinot jaunu ģimeni, viņa juta arī pieaugošu vēlmi turpināt izglītību.

“Es pabeidzu matemātikas pedagoģijas maģistra grādu IU 1976. gadā, joprojām cenšoties saprast, ko vēlos darīt tālāk,” viņa atcerējās. Kamēr Hēla apsvēra karjeru grāmatvedībā, radās negaidīta iespēja, kad Nacionālais zinātnes fonds un Pērdū Universitāte izveidoja ceļu uz elektroinženierijas programmu sievietēm, kurām jau bija grādi matemātikā vai dabaszinātnēs.

Hēla atceras, ka konkurence programmā bija sīva, un uz 25 ierobežotajām vietām pieteicās 125 sievietes. Galu galā programmu pabeidza tikai 17 sievietes, un viņa bija viena no viņām.

“Tas nebija viegli,” viņa teica. “Noteikti bija brīži, kad zināji, ka atrodies jomā, kas ne vienmēr ir bijusi tev atvērta.” Daudzējādā ziņā viņa visu laiku bija gatavojusies šai iespējai. Bērnībā viņa bieži strādāja kopā ar savu tēvu, elektroinženieri, kurš vadīja autoservisu, pirms sāka atbalstīt enerģētikas uzņēmumus visā Indiānā. Elektroinženierijas programma deva viņai iespēju praktizēt un attīstīt savas tehniskās prasmes, un viņa uzplauka.

Pabeidzot studijas Purdue universitātes Indianapolisas pilsētiņā, viņa pieņēma nepilna laika darbu loģistikā netālu esošajā Jūras aviācijas centrā (NAC). Pēc inženierzinātņu programmas pabeigšanas un pilna laika darba piedāvājuma pieņemšanas viņas darbs tur pārauga no teorijas apguves uz reālu problēmu risināšanu. Tas bija 1982. gads, un sākās viņas 33 gadus ilgā karjera ASV militāro programmu vadībā.

Ziemeļatlantijas Atpūtas centrā viņa gandrīz desmit gadus novērtēja ieročus un vadības sistēmas, risināja problēmas un nodrošināja komponentu efektīvu darbību kopā. Šis darbs ieguva dziļāku nozīmi operācijas “Tuksneša vētra” laikā, kad viņa palīdzēja atbalstīt tehnoloģijas, kas tika izmantotas ASV gaisa kuģu bāzes kuģos. “Tas liek justies gandarītam, kad dari kaut ko valsts un militārpersonu labā, aizsargājot viņus. Tā ir vērtīga sajūta,” viņa teica.

Viņa arī deva ieguldījumu pretzemūdeņu karadarbības sistēmu uzlabošanā un saprata, ka pat vissarežģītākās tehnoloģijas var būt atkarīgas no sīkām detaļām un cilvēkiem, kas aiz tām stāv.

Līdz 1990. gs. deviņdesmito gadu sākumam Hēla bija trīs bērnu māte, šķīrusies un meklēja jaunus neatkarības līmeņus. Likmes bija kas vairāk nekā tikai personīgās ambīcijas; tās bija par stabilas nākotnes veidošanu viņas ģimenei. "Es zināju, ka jūras avionikā saskaros ar "stikla griestiem", un man bija nepieciešama karjera, kas ļautu man uzturēt savas meitas un plānot savu aiziešanu pensijā," viņa teica. Kad viņai piedāvāja darbu Jūras gaisa sistēmu pavēlniecībā, viņa pārcēlās uz Arlingtonu, Virdžīnijā, kur strādāja pretzemūdeņu karadarbībā, elektroniskās karadarbībā un citās aizsardzības programmās. 14 mēnešu ilgs norīkojums Pentagonā vēl vairāk paplašināja viņas pieredzi.

“Šī biroja darbinieki strādāja pie prezidenta privātajiem helikopteriem, un man bija iespēja iekāpt vienā no tiem, lai apskatītu visu sistēmu,” viņa teica. Karjerai attīstoties, Hēla turpināja profesionālo izaugsmi un ieguva maģistra grādu nacionālajā drošībā un stratēģiskajās studijās ar specializāciju komandvadībā un kontrolē Jūras kara koledžā Ņūportā, Rodailendas štatā. Viņa spilgti atceras, kā 2001. gada 11. septembrī apmeklēja nodarbības, kad sāka izplatīties ziņas par teroristu veiktajām ASV komerciālo lidmašīnu nolaupīšanām.

“Mēs izgājām gaitenī un redzējām to monitoros,” viņa teica. “Viņi domāja, ka lidmašīna ir ietriekusies Pentagonā. Viņi evakuēja ēku.” Šis brīdis uzsvēra viņas darba reālo ietekmi un padziļināja viņas apņemšanos uzņemties arvien stratēģiskākas lomas.

2002. gadā viņa sāka cieši sadarboties ar vecākajiem militārajiem virsniekiem un klasificētiem darbiniekiem E6 komandvadības un kontroles programmu birojā, kas sazinās un vada militārās operācijas krīžu, piemēram, kodolieroču scenāriju, laikā. Turpmākajos komandvadības un kontroles amatos viņa strādāja Jūras spēku, Gaisa spēku un Jūras kājnieku korpusa atzaros, piedaloties to kopīgajās operācijās. Vēlāk, strādājot Kosmosa un jūras kara centrā, kad viņa bija norīkota uz FBI programmu vadības jomā, Hēla deva ieguldījumu sistēmu izstrādē, kas paredzētas komunikācijas un komandvadības spēju uzturēšanai pat vissarežģītākajos scenārijos. Viņas pēdējais un, kā viņa to aprakstīja, "iecienītākais" amats pirms aiziešanas pensijā 2015. gadā bija Pentagona Tīklu un informācijas integrācijas birojā Apvienotās komandvadības un kontroles jomā, kas pārrauga informācijas plūsmu militārajā jomā, nodrošinot, ka vadītāji var izprast notiekošās situācijas, sazināties reāllaikā un pieņemt koordinētus lēmumus.

Šajā amatā Hēla sadarbojās ar inženieriem, augsta ranga militārajām amatpersonām un civilajiem līderiem, lai saskaņotu programmas un nojauktu komunikācijas barjeras. Viņa ieguva reputāciju, uzdodot jautājumus, kurus citi varētu nepamanīt: "Kā ar šo?" un "Vai esam par to domājuši?"

Papildus tehniskajām zināšanām Hēla uzskata, ka komunikācija bija viena no viņas lielākajām stiprajām pusēm. Viņa ir īpaši pateicīga par Franklina koledžas literatūras nodarbībām, kas lika viņai skaidri un pārdomāti formulēt idejas. "Ilgtermiņā šī pieredze man bija ļoti vērtīga," viņa dalījās. Neatkarīgi no tā, vai tā bija sadarbība ar inženieriem, militāro vadītāju instruktāža vai augsta līmeņa diskusiju vadīšana drošās vidēs, skaidrība bija tikpat svarīga kā precizitāte. "Nav svarīgi, cik daudz zināšanu jums ir, ja nevarat labi komunicēt," viņa teica.

Atskatoties pagātnē, viņa nedefinē savu karjeru šķēršļu ziņā, lai gan to bija daudz. Kad astoņdesmito gadu sākumā viņa sāka studēt inženierzinātnes, viņa saskārās ar šaubu brīžiem un reizēm pat ar pilnīgu noraidījumu. "Viens inženierzinātņu skolotājs burtiski teica, ka mums vajadzētu būt mājās basām kājām un stāvoklī," viņa atcerējās.

Bet, tiklīdz viņa sāka strādāt šajā jomā un pierādīja savas spējas, sekoja cieņa. "Visas savas karjeras laikā es strādāju ar brīnišķīgiem cilvēkiem; tiešām," viņa teica. "Mums bija savstarpēja cieņa." Lielu daļu savu panākumu viņa piedēvē neatlaidībai, mentorībai un vēlmei nepārtraukti mācīties, neatkarīgi no tā, vai tas nozīmēja jaunu tehnisku izaicinājumu pārvarēšanu, dalību vadības programmās vai vienkārši jautājumu uzdošanu visaugstākajā līmenī. "Mans tētis man vienmēr teica: "Ej līdz virsotnei,"" viņa teica. "Ja tev ir jautājums, ej, pajautā." Tas bija padoms, ko viņa nesa no bērnības uz karjeru.

Tagad, vairāk nekā desmit gadus pēc aiziešanas pensijā, Hēla atceras karjeru, kas pārspēja visas cerības un aptvēra ārkārtīgi daudzveidīgu pieredzes klāstu. “Es tagad daudz nerunāju par savu karjeru; lielākajai daļai tā ir kā svešvaloda. Es parasti vienkārši stāstu cilvēkiem, ka esmu strādājusi dažādās tehniskās jomās programmu vadībā un sistēmu inženierijā.”

Viņa joprojām ir dedzīga tādas izglītības aizstāve, kas viņu pavēra uz šīs karjeras ceļa. “Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka izglītība ir ārkārtīgi vērtīga personības attīstībai, un humanitārā izglītība paplašina jūs veidos, ko jūs ne vienmēr gaidāt,” viņa teica.

Franklina koledžā viņa atrada šo plašo zināšanu loku, apgūstot literatūras, vēstures, reliģijas un filozofijas kursus, vienlaikus studējot matemātiku. “Franklina koledža dod studentiem iespēju redzēt, kas der,” viņa teica. “Tas paver durvis, par kuru esamību viņi, iespējams, pat nenojauš.”

Viņas dzīve to pierāda. Tā vietā, lai sekotu vienam noteiktam ceļam, viņa izvēlējās spert soli pa jaunām durvīm, tiklīdz tās parādījās.

Hēla, Teksasas štata Friendsvudas iedzīvotāja, ar lepnumu saņēma uzaicinājumu 2018. gadā uzstāties ar studentiem Franklina koledžas matemātikas stundā, kur viņa dalījās savā viedoklī par humanitāro zinātņu izglītības apvienošanas vērtību ar tehniskajām zināšanām. Pavisam nesen viņa atgriezās universitātes pilsētiņā, lai apmeklētu kampaņas svinīgo pasākumu, kurā tika publiski atklāta Franklina kampaņa “Forward”.

Autore: Eimija (Kīna) Verstīga (96. g.)

Pārpublicēts no Franklin College Magazine , 2026. gada vasara